Biežākās ādas infekcijas bērniem


 
Lai gan bērniem un pieaugušajiem strukturāli ādas uzbūve ir vienāda, tomēr ir atsevišķas anatomiskas un fizioloģiskas īpatnības, kuras būtu jāņem vērā, kopjot ādu. 
 
Pirmkārt, bērnu ķermeņa virsmas laukums attiecībā pret ķermeņa masu ir proporcionāli lielāks nekā pieaugušajiem. Tā rezultātā bērniem ir lielāks dehidratācijas un atdzišanas risks, kā arī ārējo faktoru absorbcija caur ādu notiek ātrāk un vieglāk.
 
Otrkārt, bērnu āda ir plānāka. Epidermas ārējais slānis, ragveida slānis, ir daudz plānāks, nepietiekami keratinizēts un šūnu izvietojums ir izretinātāks. Salīdzinājumam - bērna āda sasniedz vienu piekto daļu no pieaugušo ādas biezuma, tāpēc ir lielāks ārējo faktoru absorbcijas risks, kas būtu jāņem vērā, izvēloties terapijas metodi.
 
Treškārt, sviedru un tauku dziedzeri ir mazāk aktīvi nekā pieaugušajiem, tāpēc hidrolipīdu plēvīte (ūdens un tauku emulsija, kas sedz un aizsargā ādas virsmu) un dabiskais aizsargājošais skābes apvalks/mantija (hidrolipīdu plēves ūdens daļa, kas ir viegli skābena) ir salīdzinoši vāja, nepilnīga. Tāpēc dabiskā aizsarg-funkcija no kairinātājiem, alergēniem, patogēniem un izžūšanas ir ierobežota un ķermeņa temperatūras regulācija nav tik efektīva.
 
Bērnu āda ir jutīgāka arī pret ultravioletajiem stariem nekā pieaugušo āda gan jau minēto faktoru dēļ, gan vājās pigmentācijas dēļ, jo esošie melanocīti ir mazāk aktīvi. Aptuveni sešu gadu vecumā ādas un to piedēkļu struktūra pilnībā nobriest un atbilst pieauguša cilvēka struktūrai. Savukārt tauku un sviedru dziedzeru aktivitāte pieaug pubertātes vecumā, hormonālo izmaiņu laikā, kas notiek aptuveni 12 gadu vecumā. Šo īpatnību dēļ bērnu ādas barjerfunkcijas ir ierobežotas. Āda ir vieglāk ievainojama, jutīgāk reaģē uz ārējiem agresoriem - mehāniskiem, fizikāliem un ķīmiskiem -un vismaz reizi dzīvē saskaras ar vīrusu, bakteriālām un/vai parazitārām infekcijām. Šajā rakstā kā biežākās bērnu ādas infekcijas, kuru dēļ vecāki vēršas pie dermatologa, tiks raksturotas: kontagiozais molusks; kārpas; impetigo; galvas ādas ēde (tinea capitis); plaukstu, pēdu un mutes slimība; kašķis; galvas utis.
 
KONTAGIOZAIS MOLUSKS (molluscum contagiosum). Bieži sastopama labdabīga pašlimitējoša ādas vīrusu infekcija, ko ierosina poksvīruss. Visbiežāk saslimst bērni no 2 līdz 5 gadu vecumam, bet, tā kā inficēšanās notiek tiešā kontakta ceļā, tad bieži vien tipiskos ādas veidojumus moluskus novēro arī bērnu vecākiem vai citām kontaktpersonām. Pēc kontakta ar inficētu personu vai priekšmetu seko inkubācijas periods, kas ilgst aptuveni 2-6 nedēļas. Apskates laikā redzami gaiši rozā, baltas, miesas krāsas blīvi kupolveida mezgliņi - papūlas uz ādas, tiem ir gluda, spīdīga virsma un centrāla iedobe, visbiežāk 2-5 mm diametrā. Mezgliņi var būt niezoši, sūrstoši, iekaisuši. Var lokalizēties jebkurā vietā uz ķermeņa, tomēr visbiežāk tos konstatē uz rumpja, padusēs, pacelēs, elkoņu ielocēs un cirkšņu rajonā. Ļoti reti skar plaukstas, pēdas un mutes gļotādu. Skarot acis, var izraisīt konjunktivītu. Cilvēkiem, kuru imūnsistēma darbojas normāli, atsevišķi bojājumi parasti spontāni izzūd divu mēnešu laikā, pilnībā izzūd 6-12 mēnešu laikā, atsevišķos gadījumos 3-5 gados. Vairākumā gadījumu ādas veidojumi izzūd bez rētošanās. Lai gan moluski ar laiku izzūd arī bez ārstēšanas, priekšroka tomēr tiek dota terapijai, jo tā:
 
  • ierobežo molusku izplatīšanos;
  • ierobežo citu personu inficēšanos;
  • niezes gadījumā to samazina;
  • pasargā no rētošanās, kas var attīstīties pēc mezgliņu jeb papulu traumatizācijas, iekaisuma un sekundāras infekcijas;
  • tiek veikta estētiskos nolūkos.
Ārstēšanā kā pirmās izvēles līdzekļi tiek rekomendēti:
 
  • krioterapija - 6-10 sekundes ilga aukstuma iedarbība uz katru mezgliņu. Pieaugušie šo procedūru panes labi, bet bērniem tās izmantošanu ierobežo procedūras sāpīgums, it īpaši, ja papulu ir daudz. Iespējamās blaknes: rētošanās un hipopigmentācija;
  • kiretāža - papulu atdalīšana ar speciāla instrumenta palīdzību. Iespējamās blaknes: neliels rētošanās risks. Procedūras laikā: neliels diskomforts, neliela asiņošana, bērniem - bailes. Apstrāde var būt laikietilpīga, jo ir nepieciešams mazināt bērnu bažas par procedūru. Lokālā anestēzija pirms kiretāžas var samazināt diskomfortu un atvieglot terapiju.
Inficētos pacientus nav nepieciešams izolēt. Viņi drīkst apmeklēt mācību iestādes, sporta nodarbības, peldbaseinu, vienīgi jāizvairās no tieša kontakta ar citiem, papūlas jānosedz, nedrīkst dalīties ar dvieļiem un citiem personiskajiem priekšmetiem.
 
KĀRPAS. Kārpas ir mazi blīvi miesas krāsas izvelvēti veidojumi uz ādas, ko ierosina cilvēka papilomas vīruss (HPV). Tās ir bieži sastopamas bērniem un var skart jebkuru ķermeņa vietu, tomēr visbiežāk lokalizējas ap nagiem, uz pēdām un plaukstām, arī uz sejas. Inficēšanās notiek tieša kontakta ceļā, saskaroties ādai ar ādu. Uzņēmīgāki ir cilvēki ar novājinātu ādas barjeru - ja ir pastāvīga macerācija (āda pakļauta mitruma ietekmei), ādas traumatizācija, atopiskais dermatīts, novājināta imunitāte. Spontānu kārpu izzušanu veseliem bērniem novēro divās trešdaļās gadījumu divu gadu laikā, bet samērā bieži tās mēdz veidoties atkārtoti. Kārpas var būt gan kā atsevišķi veidojumi, gan izvietoties grupās kā saliņas vai saplūst kopā, veidojot plākšņveida ādas bojājumus. Lai gan terapija šajā gadījumā nav nepieciešama un spontāna kārpu izzušana ir iespējama, tomēr atsevišķos gadījumos tās iesaka ārstēt. Kā pirmās izvēles līdzekļi ar pierādītu vislielāko efektivitāti parasto un pēdas (plantāro) kārpu gadījumā ir lokālas salicilskābes aplikācijas un krioterapija ar šķidro slāpekli. Ja sešu procedūru laikā nenovēro uzlabojumu, jāapsver alternatīva metode.
 
IMPETIGO. Impetigo ir virspusēja lipīga bakteriāla {Staphylococcus aureus vai Streptococcus pyogenes) infekcija. Tā ir trešā biežākā ādas slimība bērniem pēc dermatīta un kārpām, un augstākā saslimstība ir 2-5 gadu vecumā. Tā var būt primāra jeb tieša bakteriāla infekcija uz iepriekš veselas ādas vai sekundāra, kad infekcija pievienojas pēc nelielas traumas vai tad, ja bērniņam ir ekzēma. Parasti impetigo attīstās siltos, mitros apstākļos, viegli izplatās starp personām tieša kontakta ceļā (āda-āda), it īpaši sliktas higiēnas apstākļos. Vieglos gadījumos, kad infekcija nav plaši izplatīta, pietiek ar lokālu antibakteriālu un antiseptisku terapiju. Smagākos un plašākos gadījumos to kombinē ar sistēmiskiem (iekšķīgi lietotiem) antibakteriāliem līdzekļiem. Pacients apkārtējiem vairs nav infekciozs 24 stundas pēc efektīvas antibakteriālas terapijas sākšanas. Mitrojoši elementi būtu jānosedz.
 
GALVAS ĒDE (tinea capitis). Tinea capitis ir ļoti lipīga galvas matainās daļas sēnīšu infekcija, ko visbiežāk ierosina dermatofīts Microsporum canis. Lai gan ap 90% gadījumu Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē ierosinātājs ir Trichophyton tonsurans. Inficēšanās notiek tiešā kontakta ceļā no cilvēka vai dzīvnieka uz cilvēku vai pārnesot sēnīti ar inficētiem priekšmetiem (cepuri, matu ķemmi). Parasti galvas ādā redzams viens vai vairāki zvīņaini plankumi bez matiem vai plankumi bez matiem ar melniem punktiem folikulu atverēs, kas atbilst nolūzušiem matiem. Mēdz būt plaša ādas zvīņošanās ar vieglu matu izkrišanu, biezu, tūskainu, sāpīgu plankumu, ko sauc par kerion un bišu šūnu kreveli (favus) - to veido daudzas kausveida dzeltenas kreveles. Atsevišķos gadījumos ir palielināti kakla limfmezgli. Terapijā noteikti jāizmanto iekšķīgi lietojami sistēmis-ki pretsēnīšu līdzekļi, jo lokāla pretsēnīšu terapija, visticamāk, nebūs efektīva, tāpēc ka nepietiekami iekļūst matu folikulos un ir iespējams nepamanīt nelielus perēkļus. Sistēmiskā pretsēnīšu terapijā izmanto grizeofulvīnu, terbinafīnu, flukonazolu un itrakonazolu. Grizeofulvīns jau ilgstoši tiek lietots bērniem tinea capitis gadījumā un ir labi pieņemts kā pirmās izvēles līdzeklis. Alternatīva grizeofulvīnam ir terbinafīns, kura priekšrocība ir īsāks ārstēšanas kurss. Arī flukonazols un itrakonazols ir gana efektīvi, bet tos lieto retāk.
 
PLAUKSTU, PĒDU UN MUTES SLIMĪBA. Plaukstu, pēdu un mutes slimību izraisa Koksaki {Coxsackie} vīruss, un tas ir klīnisks sindroms, ko raksturo izsitumi mutes dobumā un plankumveida jeb makulāri, makulopapulāri (mezgliņveida) vai vezikulāri (pūšļveida) izsitumi plaukstu un pēdu ādā. Slimība visbiežāk skar bērnus vecumā līdz 5-7 gadiem un parasti vasaras - agra rudens laikā. Inficēšanās notiek gaisa-pilienu vai kontakta ceļā. Slimība parasti sākas ar sūdzībām par sāpēm mutē vai rīklē (runājošiem bērniem) vai atteikšanos no ēšanas (bērniem, kas vēl nerunā). Drudzis, ja tāds ir, parasti ir zem 38,3 °C. Parasti nav agrīnu simptomu, kas brīdinātu par saslimšanu. Bet, ja ir, tad visbiežāk ir drudzis, nervozitāte, sāpes vēderā, vemšana un caureja. Var novērot izsitumus jeb enantēmas mutes dobumā (visbiežāk uz mēles un vaigu gļotādā) un asimptomātiskus izsitumus uz ādas jeb eksantēmas. Tāpat var novērot viena simptoma esamību bez otra. Spontāna izveseļošanās parasti notiek 7-10 dienu laikā, bez sarežģījumiem. Nepieciešamības gadījumā var izmantot sistēmiskus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus un/vai lokālus antiseptiskus līdzekļus. Ir svarīgi uzņemt pietiekamu šķidruma daudzumu.
 
KAŠĶIS. Kašķis ir ļoti infekcioza ādas invāzija, ko ierosina kašķa ērcīte Sarcoptes scabiei. Kašķis izpaužas kā intensīva nieze, kas pastiprinās nakts laikā, ar izsitumiem raksturīgās vietās - roku pirkstu starpās, pirkstu sānu virsmās, padusēs, rumpja laterālās daļās. Inficēšanās notiek tieša un ilgstoša kontakta ceļā (āda-āda). Uz ādas redz daudzas mazas sārtas papūlas jeb piepaceltus ādas mezgliņus, bieži vien tie ir sakasīti. Var būt redzamas arī kašķa ērcītes ejas kā šauras pelēcīgas, sarkanas vai brūnas izlocītas līnijas. Dažreiz tās nevar redzēt sakasījumu vai sekundāras infekcijas dēļ. Mugura ir relatīvi neskarta, un arī galva, izņemot ļoti mazus bērnus, parasti netiek skarta. Maziem bērniem un zīdaiņiem bieži novēro tipisko izsitumus uz plaukstām un pēdām. Bērniem šie ādas mezgliņi parasti ir iekaisīgāki nekā pieaugušajiem, un bieži vien novēro lielākus vai mazākus pūslīšus - vezikulas. Kā pirmās izvēles līdzekļus terapijā lokāli lieto permetrīnu vai benzilbenzoātu, sēra ziedi. Smagākos gadījumos nozīmē iekšķīgi lietot ivermektīnu. Un jāveic apkārtējās vides sanācija.
 
GALVAS UTIS. Visbiežāk utu invāzija skar pirmsskolas un skolas vecuma bērnus. Galvas utis ir sīki, pelēcīgi balti parazīti. Galvas uts mātītes parasti dzīvo apmēram mēnesi un katru dienu izliek 7-10 bāli sudrabotas krāsas olas jeb gnīdas. Gnīdas stingri piestiprinās pie matu stiebra netālu no ādas, jo tām nepatīk gaisma. Pēc aptuveni astoņām dienām no olām izšķiļas jaunas utis jeb nimfas, kas nobriest 2-3 nedēļu laikā.Visbiežāk inficēšanās notiek tiešā saskarē ar inficēta cilvēka matiem vai netieši -kopīgi lietojot inficētus priekšmetus, piemēram, ķemmi, cepuri, gultas veļu, dvieli. Galvenokārt pacienti sūdzas par galvas matainās daļas niezi, kas rodas kā alerģiska reakcija uz utu siekalām to barošanās laikā. Ir redzami sakasījumi -mazi, sarkani uztūkumi, ādas sacietējumi ar ūdeņainiem izdalījumiem. Bez gnīdām un utīm var būt redzami arī to ekskrementi uz galvas ādas, kakla un aizauss rajonā. Kā pirmās izvēles līdzekļi tiek ieteikti insekticīdi, piemēram, permetrīns, kas pieejams krēma un gela formā. Aizvien biežāk izmanto otrās izvēles līdzekļus - sistēmiski ivermektīnu, izņemot bērniem, kuru svars ir mazāks par 15 kilogramiem. No lokāliem līdzekļiem kā alternatīvu var izmantot ivermektīnu vai benzilbenzoātu. Ciešām kontaktpersonām epidemioloģiskos nolūkos jāsaņem tāda pati terapija. Lokālie insekticīdi jālieto atbilstoši lietošanas norādījumiem, jo biežs neveiksmīgas terapijas iemesls ir nepareiza medikamenta lietošana. Par veiksmīgu terapiju uzskata tad, ja pēc terapijas beigām nekonstatē aktīvu invāziju jeb dzīvas utis.
 
Prevencija
 
Lai izsargātos no ādas infekcijām, jāievēro divi galvenie priekšnoteikumi - personiskā higiēna un pareiza ādas kopšana, kas nodrošina veselas un pilnvērtīgas ādas barjeras funkciju.
Pirmkārt, atrodoties publiskās dušās, peldbaseinos u.c., jāizmanto savi apavi. Nedalieties ar citiem un nelietojiet citu personiskās higiēnas priekšmetus, apavus, apģērbu.
Otrkārt, mazgājieties ar saudzīgiem, ādas pH līmenim draudzīgiem līdzekļiem. Lietojiet mitrinošus, barojošus ķermeņa krēmus.
 
Visu rakstu lasiet žurnāla ''Ārsts.lv'' 2019. gada augusta numurā. Konsultē "Veselības centrs 4'' estētiskās medicīnas klīnikas "4.Dimensija" dermatoloģe Lauma Valeine un "Veselības centrs 4'' filiāles "Dermatoloģijas klīnika" dermatoloģe Lana Kasparāne.