Ādas pigmentācijas traucējumi

Cilvēka ādas krāsu veido četru biohromu – reducētā hemoglobīna, oksihemoglobīna, karotīna un melanīna kombinācija. Tomēr būtiskākais faktors, kas nosaka ādas krāsu – vai tā ir melna, brūna, balta –, ir melanīna daudzums un izvietojums. Melanīna pastiprinātas vai samazinātas depozīcijas rezultātā rodas ādas pigmentācijas traucējumi.
 
 
Melanocīti un melanīns
 
Melanocīti ir specializētas šūnas, kas atrodas epidermas bazālajā slānī. Melanīnam ir divi veidi – feomelanīns un eimelanīns. Feomelanīnam piemīt sarkanīga nokrāsa, tāpēc īpaši lielā daudzumā to atrod rudmatainiem cilvēkiem. Eimelanīns var būt tumši brūnā vai melnā krāsā, un to novēro neeiropiešiem un vecākiem eiropiešiem. Gaiši brūno eimelanīnu novēro pārsvarā jauniem eiropiešiem. Melanosomas pa melanocīta dendrītiskajiem izaugumiem tiek nogādātas uz apkārtesošajiem keratinocītiem, tādējādi veidojot epidermālo melanīna vienību. Melanocītu daudzums visu rasu pārstāvjiem ir vienāds, taču atšķirīga ir to aktivitāte un melanosomu izvietojums. Tumšāko rasu pārstāvjiem melanosomas novietotas tāpat kā gaišākās ādas īpašniekiem, taču ir ciešākos konglomerātos. Pētījumos noskaidrots, ka tumšākā ādā ir lielāks kopējā melanīna daudzums un eimelanīna komponents, kā arī eimelanīns ir vairāk nekā feomelanīns salīdzinājumā ar cilvēkiem ar gaišu ādu.
 
Fotoķīmisko īpašību dēļ melanīns ir izcils fotoprotektants. Keratinocītos melanīns ir novietots virs kodola ar mērķi pasargāt DNS no ultravioleto staru iedarbības. Eimelanīns ir stabils un absorbē ultravioletos starojumu, taču feomelanīns ir fotonestabils un var pat veicināt karcinoģenēzi. Melanīna saules aizsargfaktors (SPF) varētu būt 1,5–2, kas nozīmē, ka melanīns absorbē 50–75% ultravioletā starojuma.
 
Ādas krāsa un fototips
 
No fotobioloģiskās perspektīvas melanīna pigmentāciju cilvēka ādā var iedalīt divās kategorijās: konstitūcijas ādas krāsa jeb ģenētiski noteiktā krāsa un fakultatīvā jeb ārēji ierosināmā ādas krāsas maiņa. Fakultatīvajai ādas krāsai raksturīga pastiprināta melanīna pigmentācija, kas pārsniedz cilvēka konstitucionālo līmeni, un to ietekmē ultravioletais starojums, hormonālas pārmaiņas, piemēram, hiperpigmentācija vērojama grūtniecības laikā vai Adisona slimības gadījumā. Konstitūcijas un fakultatīvās pigmentācijas kombinācija nosaka ādas fototipu – jutīgumu pret saules starojumu. Fototipa novērtēšanai var izmantot Ficpatrika klasifikāciju, kas balstīta uz ādas krāsu un saules staru toleranci.
 
Pētījumi un arī ārstu pieredze liecina, ka cilvēki ar gaišu ādu un rudiem matiem (I ādas fototips) biežāk ir pakļauti ādas vēža attīstībai nekā cilvēki ar tumsnēju ādu (III–IV fototips).
 
Pigmentācijas traucējumi
 
Melanīna pigmentācijas traucējumi ir hipomelanoze un hipermelanoze. Šo traucējumu rašanos un attīstību nosaka plašs iedzimtības vai attīstības, metabolo un endokrīno faktoru klāsts, kā arī ārējo faktoru ietekme. Pārmaiņas ādas pigmentācijā var būt arī marķieris citu orgānu sistēmu patoloģijai.
 
Hipermelanoze
 
Hipermelanoze apzīmē palielinātu melanīna daudzumu. Melanocītiska hipermelanoze ir stāvoklis, kad palielināts skaits epidermas melanocītu lielākā daudzumā izstrādā melanīnu. Melanotiskās hipermelanozes gadījumā melanocītu daudzums nav palielināts, bet ir tikai pastiprināta melanīna sintēze. Hipermelanozi var izraisīt ultravioletais starojums, ģenētiski, metaboli, hormonāli faktori.
 
Bieži sastopami hipermelanozes veidi
 
Vasaras raibumi un solārie lentigo (saules izraisītas pigmentētas dzimumzīmes) ir brūni norobežoti plankumi (makulas) uz sejas vai citās saules stariem pakļautās zonās.
 
Vasaras raibumi (ephelides) ir saistīti ar gaišu ādas krāsu un rudiem matiem. Tie ir izteiktāki vasaras laikā, bet kļūst gaišāki vai pavisam izzūd ziemā. Solārie lentigo ir saules staru radītā bojājuma sekas. Novēro vidēja vecuma cilvēkiem ar gaišu ādu. Pretēji vasaras raibumiem tie saglabājas ilgstoši un nemēdz izzust ziemā. Netipiskā gadījumā tie jādiferencē no ļaundabīga lentigo vai no ļaundabīga lentigo melanomas. Abi šie veidojumi ir indikatori paaugstinātam melanomas un nemelanomas ādas audzēju riskam.
 
Melasma ir iegūta simetriska hipermelanoze, kuras gadījumā novēro brūnus plankumus uz vaigiem, pieres, augšlūpas, deguna, zoda. Biežāk tā skar sievietes vecumā no 20 līdz 40 gadiem. Cēloņi ir multifaktoriāli: ultravioletais starojums, grūtniecība, kosmētiskie līdzekļi, ģenētiskie faktori, hormonālā terapija. Melasma var būt pārejoša, kad pēc hormonālā stimula pārtraukšanas gada laikā tā izzūd. Par persistējošu jeb pastāvīgu melasmu dēvē, ja tā ilgst vairāk nekā vienu gadu pēc hormonālā stimula pārtraukšanas vai to ir izraisījis ultravioletais starojums vai citi faktori. 
 
Teleangiektātiska melasma ir salīdzinoši jauns termins, kas apzīmē vienlaikus pastāvošu pastiprinātu pigmentāciju un teleangiektāzijas – sīko asinsvadu paplašinājumus, kas atgādina zvaigznītes vai zirnekļtīklu.
 
Acanthosis nigricans izpaužas kā sabiezēti pastiprinātas pigmentācijas laukumi tādās vietās kā paduses, ceļu locītavas, elkoņu locītavas iekšējās virsmās, kā arī kakla mugurpusē, vietās, kur ir ādas krokas. Tā saistīta ar insulīna rezistenci, aptaukošanos, policistisko olnīcu sindromu.
 
 
Diagnostika hipermelanozes gadījumā
 
Ārsts izvērtē procesa izplatību, lokalizāciju, krāsu, kā arī rūpīgi noskaidro slimības sākšanās apstākļus. Ar Vuda lampu iespējams novērtēt melanīna atrašanās dziļumu. Dermatoskopija palīdz vizualizēt noteiktas epidermālas, dermoepidermālas un dermālas struktūras. Izmantojot jaunākās paaudzes vizualizācijas ierīces, kas apstaro ādu ar dažāda garuma un virziena LED stariem, iespējams iegūt datorizētu trīsdimensiju sejas virsmas rekonstrukciju. Pirms terapijas ārsts parasti arī nofotografē ādas pigmentācijas pārmaiņas, lai sekotu līdzi terapijas efektivitātei un novērtētu sasniegto rezultātu. Visefektīvākā pigmentācijas gadījumā ir kombinēta terapija. Ļoti svarīga ir pacienta līdzestība terapijai.
 
Terapijas iespējas
 
Pirmais solis ir ādas aizsardzība no saules. Saules aizsargkrēmam jābūt plaša spektra, ar SPF 30–50 un jāsatur fizikālais filtrs (titāna dioksīds, cinka oksīds). Liela nozīme ir pareizai saules aizsargkrēma izmantošanai. Kā arī jāņem vērā citi ieteikumi, kas saistīti ar ādas pasargāšanu no ultravioletā starojuma, piemēram, saules cepures, saulesbriļļu nēsāšana un izvairīšanās no saules dienas laikā, kad tā ir visintensīvākā.
 
Terapijā izmanto ķīmiskus savienojumus – skābes, balinošas vielas, C vitamīnu –, kā arī melanīna izstrādē iesaistītā fermenta tirozināzi bloķējošas vielas, endogēnus fotoprotektantus un uz enerģijas izmantošanu balstītas ierīces.
 
Pilnu rakstu ar "Estētiskās medicīnas klīnikas 4.Dimensija" dermatoloģes Laumas Valaines skaidrojumu, lasiet žurnāla "Ārsts.lv" marta numurā.